Cilvēku ar invaliditāti sociālās iekļaušanas vēsturē ir ļoti dažāda un notikumiem bagāta. Pasaulē ir bijuši vairāki attīstības posmi, kuru ietekmē arī valstis ir vai arī nav veidojuši dažādus atbalsta pasākumus cilvēkiem ar invaliditāti. Jau senā pagātnē cilvēki ar invaliditāti tika pētīti, lai saprastu, kāpēc daži ir tik ļoti atšķirīgi. Un arī attieksme ir bijusi atšķirīga. Pret cilvēkiem ar invaliditāti izturējās kā pret izklaides objektiem, gan medicīniskās izpētes objektiem. Kā stāsta senās invalīdu leģendas, tad arī karaļnamu āksti ir bijuši cilvēki ar invaliditāti, kā arī senās cirka programmas esot bijušas piepildītas ar dažādiem cilvēkiem ar invaliditāti.

Tomēr laiks gāja uz priekšu un divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados Amerikā aizsākās rehabilitācijas etaps. Amerikā kara laikā daudz cilvēku ieguva dažādas traumas un sabiedrībā sāka domāt par dažādiem uzlabojumiem, palīglīdzekļiem, atbalsta programmām. Pateicoties šim attīstības posmam, arī ir meklējami pirmie nopietnie pieejamas vides veidošanas mēģinājumi.

Protams, ka cilvēce un sabiedrība ir spērusi arī tālākus soļus un pēc rehabilitācijas posma, kur visu noteica ārsti un citi speciālisti, bija iekļaušanas posms, kur cilvēkus ar invaliditāti mēģināja iekļaut, kā arī pašreiz dzīvojam cilvēktiesību etapā, kas nozīmē, ka ikvienam cilvēkam ir savas tiesības izvēlēties, savukārt sabiedrībai ir jānodrošina šo tiesību realizācija līdzvērtīgi pārējiem cilvēkiem.

Līdz ar cilvēktiesībām mūsu dzīvēs ir ienākuši arī daudz un dažādi normatīvie dokumenti, kas nosaka šo cilvēktiesību realizācijas galvenos uzsvarus, kas valstīm ir jāievēro, kā arī robežas, pienākumus un atbildības. Gan atbildības no valsts puses, gan arī pašu cilvēku ar invaliditāti atbildības. Viens no svarīgākajiem starptautiskajiem līgumiem, uz kura būtu jābalsta valstu politika cilvēku ar invaliditāti jomā ir ANO konvencija „Par personu ar invaliditāti tiesībām”. Un savukārt šī konvencija pirmo reizi arī ir noteikusi kas tad ir Universālais dizains un kāpēc tas ir tik svarīgs cilvēkiem ar invaliditāti. Tāpat šī konvencija arī pasaka, ka pieejama vide ir ārkārtīgi būtiska un svarīga, bet Universālā dizaina pieeja ir daudz plašāka un apjomīgāka.

ANO konvencija pasaka, ka „“universālais dizains” nozīmē tādu produktu, vides, programmu un pakalpojumu dizainu, kurus, cik vien iespējams, visi cilvēki var izmantot bez pielāgošanas vai īpaša dizaina nepieciešamības. “Universālais dizains” ietver arī noteiktām personu ar invaliditāti grupām paredzētas atbalsta ierīces, ja tās ir nepieciešamas.

Tātad Universālais dizains ir ne tikai pieejama vide, bet arī produkti, arī pakalpojumi, arī attieksme un daudz, daudz citas lietas, kas ikvienam cilvēkam dzīvojot sabiedrībā ir vajadzīgas un noderīgas.

Projekts „Mana sociālā atbildība”, kuru realizē Kurzemes plānošanas reģions, ir viens no spilgtiem piemēriem, kā šo ANO konvencijā pausto normu var realizēt dzīvē un ka Universālais dizains nav mērķis, bet process, kurā labumu gūst ikviens projekta dalībnieks, ikviens iesaistītais. Vienu vārdu sakot sabiedrība kopumā.

Turpmāk regulāri sniegsim rakstus par Universāla dizaina procesu un tā ietekmi kā Latvijā, tā arī meklēsim labus un pozitīvus piemērus un skaidrojumus visā pasaulē.