Pozitīvie piemēri 

„Pēdējo gadu laikā situācija mūsu valstī iekļaujošās izglītības jomā ir uzlabojusies. Tā, piemēram, laikā no 2009. līdz 2012. gadam vairāk nekā 300 vispārizglītojošo izglītības iestāžu ir licencējušas speciālās izglītības programmas, līdz ar to izglītojamie ar speciālām vajadzībām ir iekļauti vispārizglītojošās izglītības iestādēs, kur tiem tiek sniegta individuāla palīdzība mācību satura apguvē, tiek nodrošināti atbalsta pasākumi un īstenoti individuālie izglītības plāni. Nepieciešamības gadījumā izglītojamajiem ar speciālām vajadzībām tiek piedāvāta logopēda, speciālā pedagoga un/vai psihologa palīdzība, kā arī citu speciālistu palīdzība un atbalsts,” tā izdevumam Skolas Vārds norādīts Valsts izglītības satura centra (VISC) Speciālās izglītības nodaļā.

Arvien vairāk vecāku savas atvases ar īpašām vajadzībām izvēlas sūtīt vispārizglītojošās dienas skolās, turklāt šī nav tikai pēdējo gadu tendence. Izglītības un zinātnes ministrijas rīcībā esošie statistikas dati liecina: ja 2000./2001.mācību gadā speciālajās skolās mācījās 10 250 bērni ar invaliditāti, tad 2005./2006.mācību gadā – 9 691 bērns. Turpretī audzēkņu ar invaliditāti skaits pieaudzis vispārizglītojošās klasēs – no 1 287 skolēniem 2000./2001.mācību gadā līdz 1 664 bērniem piecus gadus vēlāk. Minēto tendenci nākotnē, visdrīzāk, veicinās arī valsts apmaksātu asistenta pakalpojumu nodrošināšana skolēniem ar invaliditāti, kuri mācās pirmsskolas, vispārējās pamatizglītības, profesionālās pamatizglītības, arodizglītības, vispārējas izglītības un profesionālās vidējās izglītības iestādēs. Asistents bērnam palīdz pārvietoties izglītības iestādē, ievērot personīgo higiēnu, apģērbties vai noģērbties, komunicēt ar pedagogu, sakārtot mācību piederumus un darba vietu, kā arī saskarsmē ar vienaudžiem un citām personām izglītības iestādē. 

Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Laila Rieksta - Riekstiņa stāsta, ka kopumā situācija Latvijā ir uzlabojusies, jo arvien vairāk vispārējās izglītības iestādes iekļauj bērnus ar īpašām vajadzībām, iespēju robežās nodrošinot nepieciešamos atbalsta pasākumus – pielāgo iestādes vidi, piemeklē atbilstošas mācību metodes, veic izglītojošo darbu ar pedagogiem. Kā pozitīvu piemēru attiecībā uz iekļaujošo izglītību viņa min Dobeles 1.vidusskolu, kurā izbūvēts lifts audzēkņiem ar kustību traucējumiem, veikta sanitāro mezglu pielāgošana un citi rekonstrukcijas darbi. Šobrīd mācību iestādes pirmajā klasē mācās skolēns ar kustību traucējumiem, kurš ir veiksmigi iejuties skolas vidē un klases kolektīvā. 

Liela nozīme ir arī informāciju un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) izmantošanai mācību procesā, kas ļauj skolēnam ar speciālām vajadzībām, piemēram, saņemt stundas konspektus no skolotāja drukātā veidā, mācību procesā izmantot individuālās IKT, piemēram, audio ierakstu ierīces, digitālos mācību un pārbaudes materiālus (MS Word formātā). Pateicoties tām, mācību procesā un pārbaudes darbos iespējams izmantot balss sintezatoru, pielāgot teksta daudzumu vienā lappusē, mainīt burtu lielumu un fona krāsas, izmantot runas sintezatoru vai ekrānlasošās programmas. 

Trūkumi 

Tomēr Latvijas Disleksijas biedrības valdes priekšsēdētāja Eva Birzniece norāda, ka IKT Latvijā tiek izmantotas speciālajās skolās, aizmirstot par bērniem ar lasīšanas un rakstīšanas traucējumiem vispārizglītojošās skolās. Viņa ir pārliecināta, ka plānošanas dokumentā "Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.-2020.gadam" turpinās vairāku tūkstošu skolēnu diskriminācija, jo veicamo darbu sarakstā nav iekļauta IKT un digitālo pārbaudes un eksāmenu darbu nodrošināšana skolēniem ar lasīšanas un rakstīšanas traucējumiem. „Latvijā katru gadu vairāki desmiti skolēnu saņem zemāko - F - vērtējumu centralizētajos eksāmenos sava nesalasāmā rokraksta dēļ. Tas nozīmē, ka skola gadiem ilgi redzējusi skolēna problēmas un gadiem ilgi tās ignorējusi, jo personālo datoru individuāla pieejamība mūsu izglītības sistēmā reāli nepastāv,” uzsver biedrībā. 

Tikmēr Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā norāda, ka grūtības, ar kādām bērni ar īpašām vajadzībām var sastapties mācību procesā, ir vienaudžu neiecietīgā attieksme un izpratnes trūkums. Tāpat izglītojošs darbs jāveic ar pedagogiem, kuriem trūkst pieredzes darbā ar bērniem, kam ir invaliditāte. Centrs ir saņēmis atsevišķas iedzīvotāju sūdzības par trūkumiem izglītības procesa nodrošināšanā. L. Rieksta-Riekstiņa norāda, ka inspekcija iesaistās obligātās izglītības vecumā esošo bērnu izglītības nodrošināšanā, apsekojot informāciju par bērniem, kuri nav reģistrēti nevienā no izglītības iestādēm. 2013.gadā inspekcija, sadarbojoties ar pašvadību sociālajiem dienestiem, iesaistījās 143 bērnu, tostarp 23 bērnu ar īpašām vajadzībām, tiesību nodrošināšanā uz izglītību. 

Arī sabiedriskās politikas centra Providus pētījumā „Izglītības reformas un izglītības pieeejamība” norādīts, ka valdības līmenī nav pietiekoši pievērsta uzmanība izglītības (īpaši pamatskolas un vidusskolas līmeņa izglītības) sociālai dimensijai – vienādai izglītības pieejamībai skolēniem neatkarīgi no sociāla statusa un vecāku izglītības līmeņa. Tāpat arī izglītības iekļaujošajiem aspektiem (nesekmīgo un no izglītības izkritušo skolēnu integrēšana izglītības sistēmā, atbalsts skolēniem ar īpašām un speciālām vajadzībām). 

Personīgā pieredze 

Aptaujātie cilvēki ar īpašām vajadzībām, kas beiguši „parastās” skolas, vadoties pēc personīgās pieredzes, aicina vecākus akceptēt savu bērnu – invalīdu vēlmi mācīties kopā ar „normālajiem” bērniem nevis speciālajā skolās. „Nereti vecāki bērniem nodara daudz vairāk pāri, pārmērīgi cenšoties viņus pasargāt no visām grūtībām. Taču ļoti daudz ir atkarīgs arī no pedagogiem, cik iejūtīgi, saprotoši viņi ir, cik daudz laika spēj veltīt bērnam ar īpašām vajadzībām, lai palīdzētu viņam mācību satura apguvē, un cik daudz uzmanības skolotāji velta tam, lai bērnus iemācītu cienīt atšķirīgo, cilvēkus, kas ir citādāki,” stāsta kāda, pirmas vairākiem gadiem vispārizglītojošo skolu beigusī sieviete ratiņkrēslā. Viņai piekrīt arī kāda vājredzīga jauniete: „Pirmos mēnešus mācījos Strazdumuižas internātvidusskolā, taču man tur nepatika, jo lika mācīties Braila rakstu, kamēr es gribēju lasīt grāmatas – tas nekas, ka ļoti tuvu un ar lupu. Esmu pateicīga vecākiem, ka viņi iekārtoja mani vispārizglītojošā skolā un noticēja man, ka spēšu to absolvēt”.