Universālais dizains (turpmāk tekstā UD) ir produktu -ierīču, vides, sistēmu un procesu- radīšanas process. Šos produktus var lietot cilvēki ar visplašāko iespējamo spēju diapazonu, funkcionējot visdažādāko situāciju spektrā (vides, nosacījumu un apstākļu). 

UD raksturo šādas divas galvenās sastāvdaļas: 1. Tāda dizaina produktu radīšana, kas būtu pietiekami pielāgojami tiešai izmantošanai cilvēkiem ar visdažādākajām vajadzībām visdažādākajos apstākļos (bez nepieciešamības pēc jebkādām palīgtehnoloģijām vai modifikācijām) tik lielā mērā, cik tas ir finansiāli izdevīgi, izmantojot pieejamos materiālus, jaunākās tehnoloģijas un zināšanas. 2. Tāda dizaina produktu radīšana, lai tie būtu savietojami ar palīgtehnoloģijām, kuras savukārt var izmantot tie, kuri nespēj efektīvi piekļūt produktiem un tos lietot tiešā veidā. 

UD ir process, kura gaitā tiek radīti produkti (ierīces, vide, sistēmas un procesi), ko ir iespējams izmantot un kas ir noderīgi visplašākā iespējamā spektra cilvēku vajadzībām. Tomēr nav iespējams radīt produktu, ko varētu lietot ikviens vai jebkuros apstākļos. Ir, piemēram, cilvēki, kuri vienlaicīgi ir nedzirdīgi un neredzīgi, sirgst ar smadzeņu paralīzi un cieš no smagiem kognitīviem jeb izziņas traucējumiem. Mēs pašlaik nezinām, kā mēs varētu izstrādāt individuālo transporta sistēmu, kuru varētu neatkarīgi izmantot indivīds ar šādu komplikāciju kombināciju. Šis drīzāk ir ekstremāls gadījums, bet tas raksturo būtību. 

Tomēr vienlīdz būtisks jautājums ir vārda „pašlaik” lietošana iepriekšējā teikumā. Vēl nesen mums nebija skaidrs, kā mēs varētu radīt publiskas datorizētas informācijas displejus, kas būtu pieejami nedzirdīgajiem-neredzīgajiem cilvēkiem. Šobrīd mēs to zinām (kā turpinājumā pieminēts), un to ir iespējams izdarīt, nesadārdzinot sistēmas ražošanas izmaksas. Faktiski, pamatojoties vienīgi uz attīstību pēdējo pāris gadu laikā, ir iespējams padarīt produktus plaši izmantojamus un pieejamus, kas nebūtu bijis iespējams pat vēl nesen atpakaļ. 

Ir svarīgi atzīmēt, ka UD pielietošanas gadījumi faktiski ir universāli. Gandrīz bez izņēmuma, produktiem pievienotās īpatnības vai pielāgojamība, pielāgojot tos cilvēkiem ar pagaidu vai neatgriezeniskiem spēju traucējumiem, dažās jomās ir izrādījušās derīgas lietotājiem kopumā. Daudzos gadījumos UD īpatnības par noderīgām atzīs vairāk cilvēku bez invaliditātes, nekā sākotnējās mērķauditorijas pārstāvju. Faktiski mēs nevaram runāt par UD lietderīgu pielietošanu, kamēr netiek ņemtas vērā ikviena indivīda vajadzības un spējas (ieskaitot cilvēkus ar īpašajām vajadzībām/spējām abos spektra galos). 

Uzbrauktuves/nobrauktuves (turpmāk tekstā „pandusi”) ir labs piemērs visu šo momentu raksturošanai. Sākotnēji tie tika izveidoti cilvēku riteņkrēslos vajadzībām. Tomēr tos daudz biežāk par cilvēkiem riteņkrēslos izmanto indivīdi ar velosipēdiem, bērnu ratiņiem, pārtikas preču veikalu ratiņiem, bagāžas skrituļsomām un preču piegādes ratiņiem. Sākotnēji tomēr pandusi tika veidoti, domājot vienīgi par cilvēku riteņkrēslos vajadzībām, un vēlāk vajadzēja veikt izmaiņas dizainā, lai pielāgotu tos neredzīgo cilvēku vajadzībām un nodrošinātu, ka tie ir droši aukstuma un apledojuma, spēcīgu lietusgāžu u.c. apstākļos. Tādējādi, labs UD dod labumu ikvienam, bet, lai to panāktu, ir jāņem vērā ikviena vajadzības. 

Otrs UD piemērs ir tādu dekoderu iebūvēšana televizoros, kuri nodrošina slēpto subtitru un paskaidrojumu attēlošanu. Tas tika darīts, domājot par cilvēkiem ar vāju dzirdi vai nedzirdīgajiem cilvēkiem, bet drīz šīs lietotāju auditorijas attīstību iztraucēja tie, kuriem angļu valoda ir kā otrā valoda, kā arī bērni, kuri mācās lasīt, un pieaugušie, kuri to izmantoja kā ļoti motivējošu un vienkāršu mehānismu savu rakstīt prasmes spēju attīstīšanai. To izmanto arī pāri, lai saglabātu mierīgu atmosfēru guļamistabā (kad viens vēlas apvelties uz otriem sāniem un ļauties miegam, bet otrs vēlas turpināt skatīties televīzijas programmu), un cilvēki, kuri vēlas turpināt skatīties televīzijas programmu un vienlaicīgi atbildēt pa telefonu (daudziem televizoriem slēptie subtitri ieslēdzas automātiski, kad notiek pāreja uz bezskaņas režīmu). 

Ir arī svarīgi atzīmēt, ka UD principi ļauj ar produktiem darboties ne vien cilvēkiem ar invaliditāti, bet arī cilvēkiem ar citu iemeslu izraisītiem pagaidu funkcionāliem spēju traucējumiem. Piemēram, principi, kas ļauj cilvēkam ar vāju dzirdi vai nedzirdīgajam strādāt kioskā, ļaus arī ikvienam citam Ziemassvētku laikā izmantot kiosku tirdzniecības centrā, kur ir dzirdams pārāk daudz trokšņu. Sistēma, kas nodrošināja alternatīvu runas vadības kontrolierīci to cilvēku vajadzībām, kuri nespēj skaidri runāt, būs izmantojama arī ikvienam cilvēkam bibliotēkā, kur runāšana nav atļauta. Saskarnes, ko lieto cilvēki bez precīzas rādītājierīces, būs izmantojamas arī to cilvēku vajadzībām, kuri nēsā biezus un smagus ziemas cimdus (vai kosmonauta apģērbu). Sistēmas, ar kurām strādā neliela auguma cilvēki, var vadīt arī bērni. Pārnēsājamās sakaru un informācijas sistēmas, ar kurām var strādāt neredzīgi cilvēki, var lietot arī cilvēki, kuri vada automašīnas. (Pamēģiniet vadot auto izvēlēties sev vietu lidmašīnā, kad vienīgais pieejamo vietu attēlošanas veids ir lidmašīnas vietu plāns, kur ar rozā krāsu ir iekrāsotas visas brīvās vietas un ar melno – visas aizņemtās vietas). 

• ņem vērā visu lietotāju vajadzības (ieskaitot jebkuru spēju dimensijas galējās robežas un viduspunktu), 

• pievieno dizainam pielāgojamību, 

• ļauj plašākam un daudzveidīgākam cilvēku spektram veiksmīgi piekļūt un lietot produktu tiešā veidā (vai izmantojot jebkādu palīgierīci), 

• ļauj izmantot produktu daudzveidīgākā vidē vai situācijās, 

• ir pietiekami pielāgojami, lai apmierinātu gan iesācēju, gan prasmīgu lietotāju vajadzības, 

• ir ērtāki lietotājiem kopumā no izpratnes un lietošanas viedokļa. 

Autors: Molly Story, Ziemeļkarolīnas Universitātes Universālā Dizaina centrs.