Šons Vancs (Sean Vance) ir Mičiganas universitātes Arhitektūras fakultātes vadītājs un docents. Šobrīd viņš pēta dizaina standartu un politikas ietekmi, kas ļauj personām ar invaliditāti izmantot produktus un apkārtējo vidi. Viens no pētījuma jautājumiem ir par to, kā universālā dizaina principus pielietot attiecībā uz plašāku cilvēka dažādo fizisko spēju spektru. Š.Vancs ir bijis Ziemeļkarolīnas štata Universālā dizaina centra direktors, un viņa vadībā centrs paplašināja savu redzējumu par mājokļu un produktu dizainu, iekļaujot pilsētas vidi un publisko telpu. Šons Vancs maija beigās viesojās Latvijā, lai sniegtu lekcijas par universālo dizainu, un mums bija ekskluzīva iespēja neformālā gaisotnē ar viņu aprunāties. Raidījumu par Šona Vaca vizīti Latvijā iespējams noskatīties šeit: http://ej.uz/pw6y 

Es droši vien savu Latvijas vizīti noslēgtu ar apgalvojumu, ka universālais dizains ir spēja saskatīt plašāku sadarbības sistēmu dizainā un caur dizainu, un šī sistēma ir attiecināma uz būvobjektu vidi. Tā ir attiecību sistēma starp to, ko rada dizaineris, ko ikdienā izmanto cilvēki un izpratni par objektiem vai telpu, kas ir visapkārt vai atrodas mijiedarbībā. Es varētu teikt, ka tai ir jābūt diskusijai par to, kādā veidā Latvijas sabiedrība var sākt sadarboties, lai veidotu sevi par daudz atvērtāku un saliedētāku vides pieejamības jomā. 

Man grūti pateikt. Tas, ko līdz šim esmu novērojis, ir fakts, ka daudzām ēkām ieejas mezgls, iespēja pārvietoties starp ēkas stāviem un infrastruktūra tās plašākā nozīmē, prasa papildusrisinājumus, lai saprastu, kā pārvietoties konkrētajā vidē. Neizbēgami svarīgs jautājums ir – kā finansēt šos centienus, kā piesaistīt līdzekļus renovāciju veikšanai. 

Manuprāt, viena no lietām, par kuru ir jādomā daudz skaidrāk, ir: kā finanšu ieguldījums nākotnē var palielināt tūrisma pieaugumu vai cita veida tematiskas vizītes no citām valstīm. Vilcināšanās ieguldīt finanšu līdzekļus tagad ir liels kavēklis. Protams, Amerikā vides pieejamībā cilvēki ir ieguldījuši finanšu līdzekļus vairākkārt un dažādās vides pieejamības attīstības stadijās. Manuprāt, Latvija atrodas izšķirošā punktā, kurā tā nevēlas palaist garām iespēju uzņemt lielas cilvēku grupas, lai tās piedzīvotu šo brīnišķīgo piedzīvojumu, ko arī es šeit esmu piedzīvojis. Bet tajā pašā laikā, tiek pielikts daudz pūļu, lai darbotos šajā virzienā un risinātu vismaz dažas no problēmām. 

Viena no svarīgākajām lietām ir palielināt cilvēku plūsmu uz konkrētu vietu, iespējams, citādi šie cilvēki paietu vietai garām vides nepieejamības dēļ. Un tas neattiecas tikai uz cilvēkiem ar invaliditāti. Es runāju par ikdienas pircēju, kurš ikdienā pārvietojas ar bērnu ratiņiem vai velosipēdu un kuram tajā brīdī ir nepieciešamība pēc kāda produkta, bet cilvēks vilcinās atstāt savu velosipēdu ārpus ēkas vai piepūlēties, pārvarot 4 vai 5 pakāpienus, nesot bērnu ratiņos. Tajā brīdī tiek pieņemts ātrs lēmums: „Es atnākšu atpakaļ vēlāk.” Bet visticamāk šis pircējs neatgriezīsies. Tāpēc tas, kas jādara, ir jāsaprot ieejas līmenis un tas, kā gūt lielāku peļņu no ikdienas pircējiem. To mēs varētu saukt par pirmo izdevīguma faktoru. 

Otrs izdevīguma faktors ir darbinieki. Jūs ietaupāt izmaksas, samazinot traumu risku, neliekot cilvēkam, kurš piegādā preces, iet augšā un lejā pa kāpnēm, neļaujot viņiem nest lielus priekšmetus šādā veidā, kad jāpārvar ietvju apmales vai pakāpieni. Vairs nebūs papildus izdevumu darbinieku veselības aprūpei un darbinieku apdrošināšanai. 

Trešais izdevīguma faktors ir ātrums. Cik ātri iespējams pārvietoties no vienas vietas uz citu, kas ir tas, kas tevi kavē, kādi ir ātruma un ceļojuma šķēršļi. Jo laiks ir nauda. 

Saprotot šos komponentus un to, kā tie ietekmē vidi un kāda ir vides ietekme, radīsies veidi kā virzīt sarunu par to, kā vides izmantošana veicina efektivitāti – biznesa efektivitāti, kas radīsies no klientu pieauguma. Tātad tas ir veids, kādā mēs universālo dizainu ieraugām kā peļņu nesošu lēmuma pieņemšanas instrumentu, kas balstīts uz šiem trīs faktoriem. Un es domāju, ka tas patiesi var mainīt sarunas virzienu ar lielāko sabiedrības daļu. 

Pirmā lieta, ko vajadzētu darīt, ir veikt esošās situācijas izpēti, lai noskaidrotu pamatojumu pārmaiņu ierosināšanai, kā arī veikt salīdzinājumu ar vidi, kas ir daudz pieejamāka. Piemēram, jūs varat noskaidrot cilvēku skaitu, kuri ikdienā iepērkas kādas konkrētas viesnīcas 4 vai 5 kvartālu rādiusā, kura šobrīd ir pieejama. Viesnīcas vestibilā var Izvietot īsu aptaujas anketu vai uz ielas aptaujāt tūristus un pilsētas viesus, vai viņi ir apmetušies šajā viesnīcā, cik tālu viņi pastaigājas, un kas, viņuprāt, ir ērta vide, kurā pārvietoties. Otrkārt, es šo informāciju izmantotu, lai salīdzinātu ar pieejamām pilsētām, piemēram, Barselonu vai Helsinkiem. Pēc salīdzināšanas, jūs varēsiet saprast, kādi ir ieguvumi tiem lēmumiem, ko pieņēmuši viņi, un kādus lēmumus varat pieņemt jūs, lai īsā laikā gūtu iespējami lielāku labumu. Un visbeidzot ir jāsaprot, kā veidot ieguldījumu apgrozījumu struktūru, kā arī projektu konkursi vai citu nacionāli finansētu elementu sistēmu, kas ļautu cilvēkiem saņemt finansējumu, kas apredzētas kultūras iniciatīvām, kuras šeit notiks nākamgad (atsauce uz Rīgu, kā kultūras galvaspilsētu 2014. gadā). Šim nolūkam atvēlētais finansējums tieši jānovirza konkrētam mērķa tirgum, lai to veidotu pieejamu. Ko es saprotu ar mērķa tirgu? Jāidentificē viesnīcas, kurās apmetīsies cilvēki pasākumu laikā, un 4-5 kvartālu rādiusā vide jāpadara pieejama, lai vēlāk salīdzinātu ar tām vietām, kuras neskar šis tūristu pieplūdums, bet arī apkārtējā vide ir pieejama. Rezultātā būs iespēja novērtēt, vai vides pieejamības risinājumi ir nesuši peļņu un apmeklētības pieaugumu ārpus tūrisma kopumā. 

Par visu vairāk man patīk ēdiens. Pārtika man ir primārā vajadzība, tā ir primārā lieta, ko meklēt, un cilvēki uz šejieni brauks ēdiena dēļ. Otrs ir ainavas skaistums. Šeit ir tāda dabiska vide, ko, manuprāt, bagātinājis ne tikai vēstures pieskāriens, bet arī pati vide. Es jūtu, ka rudens Latvijā ir ļoti populārs. Es noteikti saredzu, ka tūristus piesaista pilis un pastaigas pa pilskalniem, tikpat ļoti kā Rīga, kur cilvēki ierodas un jūtas kā pilsētas vēstures daļa. Latvijas skaistums ir apbrīnojams, sākot ar cilvēkiem līdz pat ēdienam un vietām. Šeit ir kaut kas tāds, kas mudina cilvēkus atbraukt. Tas, kas būtu jādara, ir jānodrošina, lai šī pieredze nav šķēršļu pilna. Ir jānovērš jebkādi šķēršļi, kas var radīt grūtības indivīdam. Man nepatīk runāt par lietām naudas izteiksmē, bet tas ir pamats diskusijām nākamā gada notikumu sakarā, lai izdomātu, kā iniciēt tos iemeslus, kas, jūsuprāt, ir vissvarīgākie. Ja mēs no vides izņemam individuālismu jeb vides radīto ietekmi uz konkrētu indivīdu, mēs ieraugām tās ietekmi uz kultūru un sabiedrības izaugsmes kavēkļus. Tajā brīdī mēs saprotam, ka universālais dizains ir kas tāds, kur dizaina domāšanas procesa raksturīgās pazīmes sāk gūt lielāku labumu nekā esošās problēmas, kas izriet no katra indivīda tik atšķirīgajām spējām un vajadzībām. Cilvēks ir diskusijas sākuma punkts, bet uzmanībai jābūt vērstai uz cilvēka un sabiedrības mijiedarbību. 

Tu ieradies ar savām idejām un skatījumu. Vai ir kaut kas, ko Tu paņemsi sev līdzi? 

Vēlmi atgriezties. Kā arhitekts es vienmēr raugos uz vietām, kur ar savu darbu es varu sasniegt vairāk un būt daudz efektīvāks, uz vietām, kur nevienlīdzība radusies nevis cilvēku atturīgās attieksmes un atšķirīgā nepieņemšanas dēļ, bet instrumentu vai sistēmas domāšanas virziena trūkuma dēļ. Mans nākamais solis ir saprast, ko es atgriežoties varu darīt, lai palīdzētu un būt daļa no vides pieejamības progresa, apzinoties vēsturisko vērtību, ieteikt atbilstošāko dizaina risinājumu, kā arī attīstīt veidu, kā universitātēs mācīt domāt pareizajā virzienā. Kā universitātes fakultātes dekāns biju ļoti pārsteigts dzirdēt, Latvijā jau šobrīd paredz vides pieejamības prasības nozīmīgos tūrisma apskates objektos, tai skaitā pilij, kuru apmeklējām (Livonijas ordeņa Siguldas pils). Mani priecē tas, ka cilvēki par to domā, jo četrus, piecus gadus atpakaļ vides pieejamība bija tēma, no kā visi izvairījās. Tas liecina, ka profesionāļi ir kaut ko iemācījušies. Es ar lielu prieku mācītos kopā ar jums, lai redzētu, kādas ir iespējamās variācijas risinājumiem. Manuprāt, tas, kā mēs turpmāk izmantosim dizaina domāšanu, īpaši universālā dizaina domāšanu, patiešām atrisinās daudzas mūsu kopīgās problēmas.